— Paklau, kāds labums no tādas raudāšanas! — Alise sev paasi teica. — Es tev saku, tūlīt nomierinies!
Alise allaž deva sev labus padomus (bet ļoti reti tos ievēroja) un dažkārt sevi tik bargi norāja, ka pat asaras sasprāga acīs; viņa atcerējās, ka reiz sapliķējusi sevi, jo bija blēdījusies kroketa partijā, kuru spēlēja
pati ar sevi. šim savdabigajam bērnam Joti pa*i&a tēlot divas personas vienlaikus.
— Bet patlaban taču nav nozīmes spēlēt divas personās vienā laikā, — nabaga Alise secināja. — No manis tik maz palicis pāri, ka labi ja iznāk vismaz viena vērā ņemama.
Pēkšņi zem galda Alise pamanīja mazu stikla kastīti; viņa atvēra to un atrada pavisam mazu kūciņu, uz kuras no jāņogām bija skaisti salikti vārdi APĒD MANI.
— Labi, es to apēdīšu, — Alise noteica, — un, ja tad izaugšu lielāka, varēšu aizsniegt atslēgu, bet, ja kļūšu vēl mazāka, varēšu izspraukties pa durvju apakšu; šā vai tā, bet dārzā es iekļūšu. Lai notiek kas notikdams!
Alise nokoda mazu gabaliņu un, uzlikusi roku uz pakauša, lai varētu noteikt, vai kļūst lielāka vai mazāka, nobažījusies sacīja: