— Kas nu būs? Kas nu būs?
Alise jutās gauži pārsteigta, ka paliek tikpat liela kā bijusi. Tas, protams, ir gluži dabiski: parasti, kūkas ēdot, neviens nepārvēršas, bet Alise bija tik ļoti iejutušies brīnumu pasaulē, ka šķita — ir garlaicīgi un muļķīgi, ja dzīve rit kā parasti.
Tāpēc Alise nekavējās un mudīgi vien notiesāja visu kūku.
II NODAĻA
ASARU DĪĶIS
— Arvien dīvainīgāk un dīvainīgāk! — Alise iesaucās (viņa bija tik ļoti pārsteigta, ka uz mirkli pat aizmirsa, kā pareizi jārunā). — Es kļūstu tik liela kā vismilzīgākais teleskops, kāds vispār bijis! Palieciet sveikas, kājas! (Kad viņa paskatījās uz kājām, tās atradās tik tālu, ka gandrīz nebija vairs saredzamas.) Ak, manas nabaga kājiņas! Gribētu zināt, dārgās, kas jums tagad uzvilks zeķes un kurpītes. Es pati noteikti nevarēšu. Es atrodos pārāk tālu, lai ar jums noņemtos, tieciet pašas ar sevi galā, kā protat.
«Bet man jābūt laipnai pret savām kājām,» Alise domāja, «citādi tās neies turp, kurp es gribēšu! Teiksim, katros ziemsvētkos es tām dāvināšu jaunu zābaku pāri.»
Un viņa prātoja, kā to izdarīs.
— Zābaki būs jānogādā ar pastnieku. Tas tik būs joks — sūtīt dāvanas savām kājām! Un cik dīvaini adrese izskatīsies!