Ļ. cien. Alises labajai kājai Paklājs
Pie kamīna režģa.
(Ar sveicienu Alise)
Šausmas, kādas muļķības es runāju!
Sajā mirklī Alises galva atsitās pret zāles griestiem;
tagad viņa bija vairāk nekā deviņas pēdas' gara. Alise steigšus paķēra no galda mazo zelta atslēdziņu un metās pie durvīm, aiz kurām atradās dārzs.
Nelaimīgā Alise! Tagad viņa varēja vienīgi nogulties uz sāniem un ar vienu aci paskatīties uz dārzu, bet iekļūt dārzā bija vēl neiespējamāk nekā agrāk. Alise apsēdās uz grīdas un sāka atkal raudāt.
— Tev vajadzētu kaunēties no sevis, — Alise sacīja, — tik liela meitene kā tu (tas pilnīgi atbilda patiesībai), un tā raudāt! Tūlīt izbeidz, ka es tev saku!
Bet raudāšana nemitējās, asaras lija aumaļām, ap Alisi izveidojās liels, apmēram četras collas dziļš dīķis, kas applūdināja zāli līdz pusei.
Pēc kāda laika Alise izdzirda tālumā sīku soļu di- poņu un aši notrausa asaras, lai redzētu, kas nāk. Tas bija Baltais Trusis, kurš atgriezās lieliski uzcirties, ar baltiem smalkādas cimdiem vienā rokā un lielu vēdekli otrā. Viņš steidzās teciņus vien un pie sevis murmināja:
— Ak! Hercogiene! Hercogiene! Cik viņa būs saniknota, ja likšu viņai gaidīt!
Alise jutās tik izmisusi, ka bija ar mieru lūgt palīdzību jebkuram, tāpēc, kad Trusis bija pienācis tuvāk, viņa klusā, kautrīgā balstiņā iesāka: