— Protams, nedrīkstēs, — strupi atteica Džeremijs Sem- brūks. — Stīvens Naits ir hapa-haole, un tu jau zini, ko tas nozīmē.
— O! — Dorotija vārgi izdvesa, un viņas sirdī iezagās mēms izmisums.
Viņa zināja, ka Stīvs nav hapa-haole, bet zināja arī to, ka viņa dzīslās rit piliens tropu saules siltuma un ka ar to pietiek, lai jautajums par laulībām būtu izšķirts. Tā gan bija dīvaina pasaule! Godājamais A. S. Kleghorns, piemēram, bija apprecējis melnādainu princesi no Kame- hamehas dzimtas, un tomēr cilvēki uzskatīja par godu būt pazīstamiem ar viņu — un vissmalkākās dāmas no ultrasmalkās misionāru biedrības bija redzētas dzeram tēju pie viņa. Bet Stīvs … Neviens nebija iebildis pret to, ka viņš māca meiteni vizināties bangās ar dēli, ka, turēdams pie rokas, vada viņu pa bīstamām takām uz Kilauea krāteri. Stīvs drīkstēja pusdienot kopā ar Dorotiju un viņas tēvu, drīkstēja dejot ar viņu un piedalīties izklaidēšanas komitejas darbā, bet nedrīkstēja precēties ar Dorotiju tāpēc, ka viņa dzīslās rit piliens tropu saules siltuma.
Taču tas nedūrās acīs. Nezinātājam tas nenāktu ne prātā. Un viņš izskatījās tik skaists! Viņa tēls bija iespiedies Dorotijai atmiņā, un meitene, pati to neapzinādamās, ar prieku atcerējās viņa lielisko augumu, platos plecus, spēku, ar kādu Stīvs viegli iecēla viņu seglos, nesa cauri rēcošajām bangām vai aiz alpīnista spieķa vilka augšā pa sastingušās lavas nogāzi Saules Mājokli.