Havaju klimats veicina nobriešanu, bet uz Dorotiju Sembrūku tas bija iedarbojies sevišķi labvēlīgos apstākļos. Slaida, bāla, ar zilām acīm, kuras bija mazliet nogurušas, ilgi sēžot pie grāmatām un mēģinot izprast dzīvi,— tāda viņa bija pirms mēneša. Tagad acis raudzījās moži, nevis gurdi, vaigus bija skārusi saule, bet augums ļāva apjaust pirmās noapaļotās līnijas. Šajā mēnesī viņa nebija pieskārusies grāmatām, tāpēc ka lielāku prieku bija iepazinusi, lasot dzīves grāmatu. Viņa bija jājusi, kāpusi vulkānos un mācījusies vizināties bangās. Tropi bija iekvēlinājuši meitenes asinis, un viņa bija iemīlējusi siltumu, krāsas un saules gaismu. Un šo mēnesi viņa bija pavadījusi kopā ar Stīvenu Naitu — atlētu, bangu jātnieku, bronzaino jūras dievu, kas savaldīja rēcošos viļņus, lēca tiem mugurā un dzina tos uz krastu.
Dorotijai Sembrūkai nebija ne nojausmas par šīm pārmaiņām. Viņas apziņa vēl bija jaunas meitenes apziņa, un viņai sagādāja pārsteigumu un bažas Stīva izturēšanās šajā atvadu brīdī. Meitene bija skatījusies uz viņu kā uz rotaļu biedru, un visu šo mēnesi viņš arī bija bijis viņas biedrs, taču tagad vairs neatvadījās no viņas kā biedrs. Viņš vai nu satraukti un nesakarīgi runāja, vai arī klusēja, klusēja, kamēr izmeta kādu vārdu. Reizēm viņš nedzirdēja, ko meitene saka, bet, kad dzirdēja, neatbildēja tā, kā parasti mēdza atbildēt.