Dorotiju mulsināja Stīvena skatiens. Līdz šim viņa nebija ievērojusi, ka jauneklim ir tādas liesmojošas acis. Tajās slēpās kaut kas tāds, kas viņu biedēja. Viņa nespēja izturēt šo skatienu un, pavē­rusies viņā, tūlīt nolaida acis. Un tomēr šajā skatienā bija kaut kas vilinošs, un meitene atkal un atkal pacēla acis, lai notvertu šo ugunīgo, valdonīgo, ilgu pilno blāz­mojumu, ko viņa līdz šim nebija redzējusi cilvēku acīs. Viņu pārņēma dīvaina neizpratne un satraukums.

Kuģis apdullinoši nosvilpās, un puķēm rotātais pūlis piespiedās tuvāk pie borta. Dorotija Sembrūka iebāza pirk­stus ausīs, savieba seju, neapmierināta ar plosošo skaņu, un atkal pamanīja Stīva acīs valdonīgo, ilgu pilno spo­žumu. Viņš lūkojās nevis uz meiteni, bet uz viņas ausīm, kas bija maigi rožainas un caurspīdīgas rietošās saules slīpajos staros. Pārsteigtā un apburta viņa skatījās Stīva acīs, līdz viņš apģida, ka ir pieķerts. Viņa pamanīja, ka jauneklis pietvīkst kā biete un nomurmina kaut ko ne­saprotamu. Viņš bija apmulsis tāpat kā meitene. Stjuarti nervozi staigāja apkārt, lūgdami pavadītājus atstāt kuģi. Juzdama, ka Stīva pirksti spiež viņas pirkstus, kā tūksto­šiem reižu bija spieduši, vizinoties ar dēļiem pa bangām vai kāpelējot pa lavas klātajām nogāzēm, viņa citādi sa­prata elsojošo dziesmu, ko sudrabainā balsī bija dziedā­jusi havajiete: