Kahalia ko aloha kai hiki mai, Ke hone ae nei i ku' u manava, O oe no ka'u aloha A loko e hana nei.
Stīvs bija iemācījis viņai melodiju un vārdus un izskaidrojis dziesmas jēgu — tā viņai vismaz bija licies, bet tagad, pēdējā rokas spiediena un silto delnu saskaršanās brīdī, viņa pirmo reizi saprata dziesmas īsto jēgu. Meitene lāgā nemanīja viņu aizejam un nevarēja arī atrast uz pārpildītajām kāpnēm, tāpēc ka bija iemaldīju- sies dziļi atmiņu labirintā, pārdzīvojot nule aizvadītās četras nedēļas un pārlūkojot notikumus jaunatklājuma gaismā.
Kad senatora kompānija bija izkāpusi krastā, tika noorganizēta izklaidēšanas komiteja, kurā darbojās arī Stīvs. Viņš pirmais Vaikiki piekrastē demonstrēja atbraucējiem, kā vizinās bangās: sēdēdams uz šaura dēļa, viņš īrās pretī viļņiem, līdz pārvērtās par sīku punktiņu, tad, kā jūras dievs izsliedamies no baltajiem putu mutuļiem, pēkšņi parādījās no jauna un strauji cēlās aizvien augstāk: vispirms kļuva redzami pleci, tad krūtis, gurni un kājas, līdz viņš ar putu šļakatām apvītām pēdām parādījās visā augumā uz milzīga, jūdzi gara viļņa, kā ātrvilciens drāzās uz krastu un pārsteigto skatītāju priekšā mierīgi iznāca malā. Tā viņa pirmo reizi ieraudzīja Stīvu.