Komi­tejā viņš bija visjaunākais — gadus divdesmit vecs jau­neklis. Viņš neizklaidēja viesus ar runām un neizcēlās pieņemšanās. Savu daļu izklaidēšanas programmā viņš ieguldīja, slīdēdams pa bangām Vaikiki, dzīdamies pakaļ savvaļas lopiem Mauna Kea un iejādams zirgus Halea- kalas rančo.

Meiteni neinteresēja nebeidzamā statistika un pārējo komitejas locekļu mūžīgās runas. Tās neinteresēja arī Stīvu. Un viņa kopā ar Stīvu aizlavījās no piknika Ha- makuā un no kafijas plantatora Eba Luisona, kas divas apnicīgi garas stundas nebija runājis ne par ko citu kā tikai par kafiju. Toreiz viņi jāja starp kokveida papardēm un Stīvs mācīja viņai «Aloha oe», dziesmu, ko dziedāja ievērojamiem viesiem katrā ciemā, rančo un plantācijā.

No pašas pirmās dienas Stīvs un viņa daudz laika pavadīja kopa. Viņš bija meitenes rotaļu biedrs. Dorotija bija pārņēmusi jaunekli savā ziņā tajā laikā, kad viņas tēvs nodarbojās ar salas statistiku. Viņa bija pārāk lē­nīgas dabas, lai tiranizētu savu rotaļu biedru, un tomēr viņa jaunekli pilnīgi pakļāva sev, un, tikai braukājot ar laivu, jājot vai vizinoties bangās, pavēlētājs bija Stīvs, bet viņa paklausīja. Un tagad, kad bija atdoti gali un lielais preču tvaikonis sāka lēnām attālināties no pie­stātnes, Dorotija, pēdējo reizi klausoties šo dziesmu, sa­prata, ka Stīvs viņai ir kaut kas vairāk nekā tikai rotaļu biedrs.