Pieci tūkstoši balsu dziedāja «Aloha oe» — «Pie tevis mana mīla būs, līdz atkal tiksimies» —, un šajā pirmajā apzinātas mīlas mirklī Dorotija saprata, ka viņu šķir no Stīva. Vai viņi kādreiz vēl satiksies? Viņš pats bija iemācījis meitenei šos vārdus. Viņa atcerējās, kā Stīvs dziedāja to atkal un ajkal zem hau koka Vaikiki salā. Vai tas bija pareģojums? Viņa jūsmoja par jaunekļa dziedāšanu, teica, ka viņš dzied ļoti izteiksmīgi. To atminoties, viņa skaļi, histēriski iesmējās. Ļoti izteiksmīgi! Ar viņa balsi taču lauzās ārā tas, kas bija viņa sirdī! Tagad viņa to zināja, taču bija par vēlu. Kāpēc viņš nebija ne vārda bildis? Tad viņa atcerējās, ka meitenes viņas gados neprecas, bet pēkšņi nodomāja: nē, Havaju salās precas gan. Havaju salās viņa bija nobriedusi, salās, kur miesa ir zeltaina un kur visas sievietes nobriest, saules skūpstītas.
Velti Dorotija lūkojās piestātnē palikušajā pūlī. Kas ar Stīvu bija noticis? Viņa bija gatava atdot visu, lai vēl kaut reizi uzmestu viņam skatienu, un gandrīz vai cerēja, ka kāda briesmīga slimība piemeklēs kapteini, kas vientuļš stāvēja uz tiltiņa, un aizbraukšana tiks atlikta. Pirmo reizi mūžā Dorotija paraudzījās uz tēvu vērtējoši un atklāja viņā agrāk nepazītas gribasspēka un apņēmības iezīmes. Būtu briesmīgi runāt viņam pretī. Un kādas viņai būtu izredzes uzvarēt šajā cīņā? Bet kāpēc Stīvs neko neteica? Tagad bija par vēlu. Kāpēc viņš nerunāja zem hciu koka Vaikiki?