Un tad, sirdij pamirstot, meitene atskārta, kāpēc viņš klusējis. Ko viņa viendien bija dzirdējusi? Ak jā, tas notika, dzerot tēju pie misis Stentonas, kad misionāru biedrības dāmas bija sarīkojušas pieņemšanu senatoru kundzēm un meitām. Jautātāja bija misis Hodžkinsa, gara blondīne. Dorotija skaidri atcerējās visu — plato terasi, siltzemju puķes, nedzirdamos kalpotājus aziātus, daudzo sieviešu balsu murdoņu un netālu no viņas stāvošās misis Hodžkinsas jautājumu. Misis Hodžkinsa vairākus gadus bija nodzīvojusi kontinentā un acīmredzot apprašņājās par saviem jaunības dienu draugiem.
— Kā iet Sūzijai Meidvelai? — viņa vaicāja.
— O, mēs ar viņu vairs netiekamies! Viņa apprecējās ar Villiju Kupelu, — atbildēja kāda cita saliniece.
Senatora Bērenda sieva iesmējās un jautāja, kāpēc Sū- zijas Meidvelas laulība atstūmusi viņas draugus.
— Viņš bija hapa-haole, — skanēja atbilde, — jauktenis, un mums, saliniekiem, jādomā par saviem bērniem.
Dorotija pagriezās pret tēvu, nolēmusi pārbaudīt viņu.
— Tēt, ja Stīvs atbrauks uz Savienotajām Valstīm, varbūt viņš kādreiz mūs apciemos?
— Kas? Stīvs?
— Jā, Stīvens Naits, tu taču viņu pazīsti. Vēl nav pagājušas ne piecas minūtes, kopš tu no viņa atvadījies. Vai viņš drīkstēs apciemot mūs, ja kādreiz atbrauks uz Savienotajām Valstīm?