Bet vecais, padzirdē­jis par manu dzeršanas kaislību, novēlēja man trīs kāšus un ziņas, kas attiecas uz tiem. To viņš izdarīja ar savu advokātu starpniecību — bez mātes ziņas. Tā esot vis­labākā dzīvības apdrošināšana, un, ja man pietiekot gri­basspēka dabūt rokā mantu, tad es līdz pašai nāves stundai varot skalot zobus ar degvīnu. Manu aizbildņu rokās ir miljoni, manai mātei ir kaudzēm naudas, kura būs mana, ja viņa nokļūs krematorijā pirms manis, un vēl viens miljons gaida izrokams, bet pagaidām es diede- leju no Lavīnas divām glāzēm dienā. Vai nav ellīgs stā­voklis? īpaši, ja padomā, kā man slāpst.

—   Kur atrodas šī sala?

—   Tālu no šejienes.

—   Nosauciet to!

—   Ne par kādu naudu, kapteini Grīf. Jūs ar to viegli nopelnīsiet pusmiljona. Jūs brauksiet saskaņā ar maniem norādījumiem, un, kad mēs būsim ceļā, atklātā jūrā, es nosaukšu jums salu, bet ne ātrāk.

Grīfs paraustīja plecus, likdams saprast, ka saruna bei­gusies.

—   Es iedošu jums vēl vienu glāzi un aizsutīšu jūs ar laivu uz krastu, — viņš teica.

Penkbērns apjuka. Minūtes piecas viņš svārstījās, tad aplaizīja lūpas un padevās.

—   Ja jūs apsolāt braukt, es jums tūlīt pateikšu, kā sauc salu.

—   Protams, braukšu. Tāpēc jau ari jautāju. Nosauciet salu!

Penkbērns paskatījās uz pudeli.

—   Es iedzeršu glāzi, kapteini.

—   Nē, nedzersiet! Šī porcija bija paredzēta jums, ja jūs būtu devies uz krastu. Ja gribat nosaukt man salu, jums jābūt skaidrā prātā.