Ar vienu lēcienu Deivids Grīfs bija pie zemā reliņa. Tajā vietā, no kurienes nāca žēlabainās skaņas, ūdens virsma viļņojās un fosforescēja. Noliecies viņš saķēra zem padusēm kādu cilvēku un ar lielu piepūli uzvilka uz klāja kailo Aloīziju Penkbērnu.
— Man nebija ne graša, — viņš sūkstījās. — Es aizgāju papeldēties un nevarēju atrast jūsu trapu. Ļoti nelaimīgi … Piedodiet. Ja jums ir dvielis, ko apņemt ap vidu, un kāds stiprāks malks, es atgūšos. Es esmu misters Follijs, bet jūs, cik noprotu, kapteinis Grīfs, kurš mani bija meklējis, kad nebiju mājā. Nē, piedzēries es neesmu. Nosalis arī ne. Es nedrebinos no aukstuma. Lavīna man šodien atvēlēja tikai divas glāzītes. Mani pārņēma šausmas, tas ir viss, un, kad es nevarēju atrast jūsu trapu, man sāka rādīties visādi māži. Ja jūs novestu mani lejā kajītē, es būtu ļoti pateicīgs. Jūs vienīgais atsaucāties uz manu sludinājumu.
2ēl bija skatīties, kā viņš drebēja, lai gan nakts bija silta, un kajītē Grīfs vēl nebija sameklējis dvieli, kad Penkbērnam jau bija rokā pusglāze viskija.
— Tagad speriet vaļā! — Grīfs teica, kad viņa viesis bija uzvilcis kreklu un audekla bikses. — Ko nozīmē jūsu sludinājums? Es klausos.
Penkbērns paskatījās uz pudeli, bet Grīfs papurināja galvu.
— Lai nu tā būtu, kapteini, kaut gan pie visa tā, kas palicis pāri no mana goda, galvoju, ka neesmu dzēris … itin nemaz.