Ceļinieki domāja, ka viņus no līdzenuma šķir tikai īss pārgājiens. Tomēr viņi pievīlās. Abi jaunekļi pēkšņi nonāca pie stāvas kraujas.
Ulamrs nepacietībā iekliedzās, bet cilvēks bez pleciem teica:
-— Nezināmā zeme droši vien ir briesmu pilna. Mums ir maz sviežamo iesmu. Šeit, klints virsotnē, neviens zvērs, kas var saplosīt cilvēkus, mums nevar tikt klāt.
It kā apstiprinādams Zura vārdus, lejā, klinšu spraugā, pazibēja dzeltens lauvas siluets. Uns atbildēja:
— Zurs pateica to, ko vajadzēja teikt. Iekams mēs nokāpjam lejā līdzenumā, mums jāizgatavo sviežamie iesmi, rungas un šķēpi, lai varētu iet medībās un nogalināt plēsoņas.
No klintīm pāri zemei klājās garas ēnas; saules gaisma kļuva dzeltena kā medus. Uns un Zurs aizgāja pie jauna ozola un sāka cirst tā stipros zarus, lai izgatavotu vajadzīgos ieročus. Viņi prata darināt šķēpus un rungas, apstrādāt dzīvnieku ragus un kaulus, apskaldīt asus krama gabalus un apdedzināt uz uguns iesmus, līdz tie kļuva cieti kā akmens. Bet bija jau pagājis ilgs laiks pēc gājiena pa apakšzemes labirintu. Viņu cirvji bija kļuvuši truli un ieroču krājums izsīcis.
Uns un Zurs cirta zarus tikām, kamēr saule nodzisa pie apvāršņa kā asinssarkans milzu ugunskurs. Tad viņi salasīja dzīvnieku ragus un kaulus un salūkoja krama gabalus, ko bija atnesuši sev līdzi no kalniem.