— Drīz uznāks nakts, — Uns teica. — Kad saule atgriezīsies, mēs no jauna ķersimies pie darba.
Salasījuši žagarus, viņi sakrāva tos kaudzē. Zurs jau grasījās aizkurt ugunskuru, bet viņa ceļabiedrs uzsprauda asā zarā meža kazas cisku.
Pēkšņi viņi pietrūkās kājās, izdzirduši šausmīgu rēcienu. Tas līdzinājās lauvas draudīgajam rūcienam un hiēnas nejaukajiem smiekliem. Piegājuši pie kraujas, viņi ieraudzīja lejā, klinšaina paugura pakājē, piecsimt soļu attālumā nepazīstamu zvēru leoparda augumā, sarkanīgu spalvu, ar apaļiem, melniem plankumiem uz muguras un sāniem. Milzīgās acis zvēroja spožāk nekā tīģerim. Četri ļoti gari un ļoti asi ilkņi kā zobeni rēgojās atņirgtajā purnā. Viss zvēra izskats liecināja par spēku un straujumu.
Uns un Zurs saprata, ka šis zvērs pieder pie gaļēdājiem, bet nelīdzinās nevienam no tiem plēsoņiem, ko ulamri bija sastapuši viņpus kalnu grēdas. Tomēr zvēra izskats neiedvesa jaunekļiem lielas bažas. Ar šķēpu, rungu un sviežamajiem iesmiem Uns aizvien bija pie- veicis tādus pašus lielus zvērus. Viņš bija tikpat stiprs un straujš cīņā kā Nao, spalvaino brāļu, pelēkā lāča un tīģerienes uzvarētājs.
Jaunais ulamrs iekliedzās:
— Uns nebaidās sarkanā zvēra!
Vēl īsāks un griezīgāks rēciens pārsteidza jaunos karavīrus.