Tomēr viņi joprojām neatlaidīgi soļoja uz priekšu — lejup pa kalnu nogāzēm. Devītajā dienā egļu mežus nomainīja dižskābaržu birzis, pēc tam aizvien lielākā skaitā parādījās ozoli un kastaņas. Uns un Zurs noprata, ka tuvojas līdzenumam. Zvēri pagadījās aiz­vien biežāk; katru vakaru ugunskura liesmas cepās svaiga gaļa un ēdamas saknes, un spulgā zvaigžņu gaisma ceļiniekiem vairs nelikās tik salta kā augstu kalnos.

Četrpadsmitajā dienā viņi sasniedza kalnu grēdas pa­kāji. Jaunekļu priekšā pletās bezgalīgs līdzenums, pa kuru savus ūdeņus vēla milzīga upe. Stāvēdami klinšai­nas grēdas nogāzē, ceļinieki alkatīgām acīm raudzījās uz šo jauno, svešo zemi, ko nekad nebija redzējusi ulamru un vahu cilts.

Lejā auga nepazīstami koki: milzīgi banjani, kuru zari izveidoja veselas birzis, slaidas palmas ar platiem lapu vēdekļiem, zaļi ozoli, pakāpusies pakalnu nogāzēs, neredzēti garai zālei līdzīgi bambusu biezokņi. Augstajā zālē un biezajos krūmos izkaisītie ziedi ielīksmoja acis ar savām spožajām krāsām.

Tomēr Unu un Zuru vairāk interesēja dzīvnieki. Tie lāgu lāgiem parādījās un pazuda garajā zālē un biezajos krūmos, kokveida paparžu un garo bambusu biezokņos.

Nē, šajos apgabalos ulamriem nekad netrūks svaigas gaļas vakara mielastam pie ugunskura!

Uns un Zurs sāka kāpt lejup pa klinšainajām nogā­zēm. Gaiss kļuva aizvien siltāks. Drīz vien karstums pieņēmās vēl vairāk un sakarsušie akmeņi dedzināja baso kāju pēdas.