— Zvēra balss ir stiprāka par viņu pašu! — ierunājās Zurs. — Bet zobi asāki un lielāki nekā visiem citiem plēsīgajiem zvēriem.
— Uns viņu nositīs ar vienu rungas vēzienu!
Pēkšņi zvērs slaidā lēcienā aizlidoja divdesmit soļu
tālu. Noliecies pāri kraujas malai, Uns ieraudzīja citu milzīgu zvēru sīkā riksī slājam gar klints pakāji. Šim zvēram bija gluda, pelēka, kaila āda bez spalvām, resnas kājas kā jaunas papeles stumbrs un milzīgs, strups purns. Tas bija hipopotamu tēviņš, kas lūkoja pēc iespējas ātrāk nokļūt pie upes, bet mahairods — zobenzobu tīģeris, mezdams līkumus, lāgu lāgiem aizšķērsoja viņam ceļu. Hipopotams tad apstājās un, pavēris savu plato rīkli, draudoši urkšķēja.
— Sarkanais zvērs ir pārāk mazs, lai saplosītu hipopotamu, — Uns teica. — Hipopotams nebaidās pat no lauvas.
Zurs, nebilzdams ne vārda, ziņkārīgi vēroja, kas notiks.
Pēkšņi mahairods uzvijās gaisā milzīgā lēcienā. Lunkanais, sarkanīgais zvērs uzlēca hipopotamam uz muguras, un garie nagi iecirtās spēcīgajā skaustā. Biezāflai- nais milzenis, skaļi rēkdams aiz sāpēm, joņoja uz upes pusi. Asie, zobeniem līdzīgie tīģera ilkņi jau plosīja hipopotama cieto ādu un iecirtās miesā. Brūce milzīgajā kaklā pletās aizvien platāka.
Sākumā hipopotams lūkoja skriet ātrāk un vairs nerēca; sasprindzinājis visus spēkus, viņš tiecās uz vienu vienīgu mērķi — pēc iespējas drīzāk tikt līdz upei.