Pa visu dienu Unam un Zuram neizdevās sameklēt upes krastā naktsguļai piemērotu vietu, un pret vakaru viņi aizgāja tālāk no upes. Jau iespulgojās pirmās zvaigznes, kad ceļinieki beidzot nolēma apmesties stāva, retiem krūmiem un panīkušu zāli apauguša paugura pakājē. Izraudzījušies krauju slānekļa plākšņu nogāzi, Uns un Zurs apmetās pie tās un aizdedza puslokā ugunskuru. Viņiem pēc kārtas vajadzēja palikt nomodā. Uns, kuram dzirde bija asāka un oža smalkāka, nolēma stāties sardzē pirmais, jo vakara pusē nakts aizvien slēpj vislielākās briesmas.
Gausas vēja pūsmas atnesa zvēru sīvo smaku un augu maigo aromātu. Visi jaunekļa saspringušie jutekļi bez mitas uztvēra naksnīgos trokšņus, kustības un smaržas.
Zagdamies tuvāk nedrošiem soļiem, pirmie parādījās šakāļi. Viņu lunkano ķermeņu kustības bija ļoti vijīgas. Ugunskurs vilināja un arī biedēja zvērus. Viņi sastinga uz vietas, bet tad, viegli skrāpēdami zemi ar asajiem nagiem, tuvojās neredzētajam brīnumam. Aiz viņiem stiepās garas ēnas, spožajās acīs atspoguļojās asins- sarkanās liesmas, un smailās ausis modri ieklausījās naksnīgajās skaņās. Tikko Uns kaut mazliet pakustējās, šakāļi, klusītiņām iesmilkstēdamies, steigšus atkāpās tumsā.