Uns nebaidījās no šakāļiem, tomēr viņu asā smaka neļāva saost plēsīgos zvērus.
Lai netērētu veltīgi iesmus, Uns salasīja pilnu sauju akmeņu un sāka sviest tos pāri ugunskuram. Jau pirmais akmens izklīdināja šakāļu baru.
Pēc tam parādījās dhoļi. Izsalkums iedvesa viņiem drosmi un padarīja šos nelielos zvērus par bīstamiem plēsoņiem. Viņi klaiņoja nelielos baros, dažreiz pēkšņi apstājās vai arī metās sānis, cits pēc cita dobji ieņurdēdamies, un likās, it kā zvēri sarunājas. Ugunskura liesmas viņus apstādināja. Dhoļi, tāpat kā šakāļi, ziņkārē alkatīgi ošņāja ceptās gaļas un cilvēka ķermeņu smaržu.
Kad Uns svieda akmeņus, dhoļu priekšējās rindas atvilkās atpakaļ un zvēri sadrūzmējās ciešā barā. Tumsā atskanēja draudoša gaudošana. Stūrgalvīgie zvēri negribēja aiziet bez laupījuma: atkāpušies tiktāl, ka akmeņi vairs nespēja tos aizsniegt, viņi sūtīja uz priekšu izlūkus, kas spītīgi pūlējās pielavīties tuvāk laupījumam. Starp ugunskura loka galu un slānekļa sienu palikusī sprauga bija pārāk šaura. Tomēr dhoļi visu laiku atgriezās pie tās ar pacietību, kas spēja iedzīt izmisumā. Dažreiz viņi izlikās, ka metas uzbrukumā, bet tai pašā laikā citi zvēri, aizlavījušies paugura otrā pusē, draudoši kauca aiz cilvēku muguras, cerēdami tos iebiedēt.