Pamazām atgriezās arī piesardzīgākie šakāļi, turēdamies no dhoļiem pieklājīgā attālumā. Tomēr kā vieni, tā arī otri atkāpās, ieraudzījuši divpadsmit vilkus tuvojamies no austrumiem, un pēc tam izklīda, griežot ceļu hiēnām. Hiēnas slāja gausā riksī, un viņu slīpās muguras krampjaini raustījās. Paretam atskanēja riebīgi kaucieni, līdzīgi griezīgiem veceņu smiekliem.
Divi sīki sikspārņi nedzirdami riņķoja virs Una galvas. Milzīgs rokspārnis, platiem spārniem kā ērglim, laidelējās zvaigžņu gaismā. Neskaitāmi naktstauriņi, ugunskura liesmu vilināti, metās tieši ugunī; nakts kukaiņi trīsuļojošiem spārniem bariem šaudījās asins- sarkanajos dūmos un apsviluši kā krusa bira uz kvēlojošajām oglēm. No biezajiem banjana zariem izspraucās divas bārdainu pērtiķu galvas. Uz otra paugura vaidēja purva pūce. Degunradža putns izbāza savu milzīgo knābi no palmas plūksnaino lapu cekula.
Vērša dēlam uzmācās bažas. Visur viņš redzēja atplestas rīkles, atņirgtus ilkņus un zvērojošas plēsoņu acis .
Nāve draudēja jaunajiem karavīriem no visām pusēm. Šeit bija sapulcējies tik daudz plēsoņu, ka tie varēja saplosīt vismaz piecdesmit cilvēku.