Dhoļiem spēku pie­šķīra viņu lielais skaits, hiēnām bija tikpat briesmīgi žokļi kā tīģerim, vilkiem — stipras ķepas un musku­ļaini skausti. Pat šakāļi ar saviem smailajiem suņu pur­niem varētu saplosīt Unu un Zuru tai īsajā mirklī, kamēr ugunskurā sadeg smalks zariņš. Tomēr bailes no uguns atturēja izbadojušos zvērus. Viņi pacietīgi gaidīja kādu izdevīgu gadījumu. Laiku pa laikam starp plēsoņiem iekvēlojās naids. Tikko vilki sāka rūkt, šakāļi tūliņ pa­slēpās tumsā, turpretim dhoļi palika uz vietas un tikai draudoši atņirdza savas sarkanās rīkles. Bet visi viņi grieza ceļu hiēnām.

Hiēnas parasti neuzbruka cilvēkiem, viņas izvairījās no riska un apmierinājās ar kritušiem dzīvniekiem vai novārdzinātu laupījumu. Un tomēr hiēnas negāja tālu projām no ugunskura, — neparasti daudzie plēsoņi un dīvainā, noslēpumainā gaisma, kas šķita nākam tieši no zemes, saistīja viņu uzmanību.

Beidzot zvēriem piebiedrojās leopards, un tad Uns pa­modināja Zuru. Plēsonis pietupās uz pakaļkājām dhoļu priekšā. Viņa dzeltenās acis uzmanīgi vēroja liesmu mēles un aiz tām — garos, taisnos cilvēku stāvus.

Sašutis par zvēra nekaunību, Uns iekliedzās:

— Vērša dēls ir nositis trīs leopardus!

Plēsonis izstiepa uz priekšu ķetnas ar asajiem nagiem, pastaipījās, izliekdams lokā lunkano ķermeni, un drau­doši ierūcās.