Viņš bija liela auguma, daudz prāvāks par tiem plankumainajiem leopardiem, kurus jaunais ulamrs bija sastapis viņpus kalniem. Zem biezās, zīdmīkstās spalvas varēja nojaust spēcīgus muskuļus. Zvērs bez pūlēm varētu pārlēkt pāri ugunskuram un nokļūt pie slānekļu sienas līdzās cilvēkiem. Satraukts un izbrīnījies viņš pūlējās izprast, kādi dīvaini divkājaini radījumi paslēpušies uguns aizsardzībā. Šo radījumu izskats un smaka atgādināja gibonu, bet gibons ir mazāks un stāv pavisam citādi. Liesmu sarkanajā atblāzmā svešie radījumi likās vēl augstāki par meža vērsi gauru. Viņu kustības, neparastais izskats un dīvainie priekšmeti, kas neizprotamā veidā padarīja garākas viņu priekšējās ķetnas, — tas viss lika leopardam saglabāt piesardzību. Turklāt zvērs bija viens, bet viņam pretim stājās divi.
Uns iekliedzās vēl skaļāk, un viņa balss ieskanējās kā varens kaujas sauciens . .. Leopards aizlīda sānis, neziņā apstājās pie šaurās spraugas starp ugunskuru un klinšu sienu un pēc tam ar. līkumu apgāja apkārt pauguram. Una mestais akmens trāpīja zvēram pa galvu. Nikni ieņaudējies, leopards pieplaka pie zemes, it kā gatavodamies lēcienam, drudžaini iecirta zemē nagus un pagriezās uz upes pusi. Daļa šakāļu sekoja viņam pa pēdām.
Pa to laiku tiklab vilki, kā arī dhoļi jau likās paguruši. Hiēnas, sirodamas aizvien plašākā lokā, tikai retumis parādījās drebošajos liesmu atspīdumos . . .