Uns savicināja šķēpu un nomērķēja . . . Mahairods atsprāga sānis, un šķēps palika Una rokās. Zurs nomurmināja:
— Ja šķēps trāpīs zvēram, tas aizmirsīs uguni un metīsies mums virsū!
Uns bija tikpat veikls un spēcīgs kā Nao, bet arī viņš nevarētu ar šķēpu no divdesmit soļu attāluma nāvīgi ievainot tik lielu plēsoni. Uns paklausīja Zuru un sāka gaidīt.
Mahairods no jauna tuvojās kvēlojošajam ugunskuram. Viņš pienāca tik tuvu, ka no cilvēkiem zvēru šķīra ne vairāk par piecpadsmit soļiem. Tagad Uns un Zurs varēja labi apskatīt plēsoni. Spalva viņam uz krūtīm bija gaišāka nekā uz muguras vai sāniem, briesmīgie ilkņi spīdēja kā kaili zobenu asmeņi, acis gailēja fosforiskā mirdzumā.
Divas asas klinšu šķautnes neļāva mahairodam mesties virsū cilvēkiem. Tomēr arī cilvēki klinšu izciļņu dēļ nevarēja sviest šķēpu vai iesmu ar drošu roku.
Pirms lēciena mahairodam vajadzēja tuvoties ugunskuram vēl vismaz trīs soļus. Viņš panāca uz priekšu, pēdējo reizi uzmanīgi aplūkojot nepazīstamos pretiniekus. Zvēra krūtis cilājās aizvien augošā niknumā; viņš it kā nojauta šo dīvaino divkājaino radījumu sīkstumu un vīrišķību.