— Vai Unam nevajadzētu nogalināt zvēru, kamēr viņš guļ? — pusbalsī ievaicājās ulamrs.
— Viņš pamodīsies agrāk, Uns nepagūs to izdarīt, — Zurs atbildēja. — Labāk būs, ja aiziesim aiz paugura un dosimies projām.
Uns vilcinājās. Bēgšana viņam šķita pazemojoša. Ne Faums, ne Nao nebūtu pieļāvis, ka tāds pēc izskata neliels plēsonis visu nakti uzglūn viņiem kā laupījumam.
— Nao nogalināja pelēko lāci un pieveica tīģerieni, — viņš drūmi noteica.
— Gan tīģeriene, gan pelēkais lācis grieztu ceļu degunradzim.
Zura atbilde atvēsināja jaunā ulamra cīņas kaismi. Viņš paņēma šķēpu, ieroču metēju un iesmus, kā arī masīvo rungu. Vēlreiz uzmetuši skatienu aizmigušajam plēsonim, jaunie karavīri uzrāpās paugura virsotnē un pa nogāzi nokāpa lejā. Viņi gāja drūmi un neizgulēju- šies, neteikdami ne vārda un ar ilgām atcerēdamies cilts nometni kaut kur tālu viņpus kalniem.
Atausa rīts. Debesis austrumu pusē sāka bālēt., plēsīgo zvēru balsis upes krastā apklusa, zāle un krūmi likās pavisam sastinguši…
Pēkšņi rīta klusumu iztraucēja rēkšana. Uns un Zurs atskatījās un ieraudzīja mahairodu. Kaut kas — varbūt cilvēku aiziešana — bija uzmodinājis zvēru, un viņš bija sācis dzīties pakaļ dīvainajiem radījumiem.