— Unam vajadzēja nogalināt sarkano zvēru, kamēr viņš gulēja, — īgni noteica ulamrs, noņemdams no pleca šķēpu.
Zurs nodūra galvu un neteica ne vārda, apzinādamies, ka šoreiz viņa piesardzība bijusi kļūmīga. Viņš lūdzoši paskatījās Unā. Tomēr jaunais ulamrs ilgi neturēja ļaunu prātu. Viņa platās krūtis jau izriezās satraukumā, tikko viņš iedomājās gaidāmo cīņu. Zurs taču bija it kā daļa no viņa paša. Viņi abi stāvēja plecu pie pleca, un tad Uns izkliedza savu kaujas saucienu:
— Vērša dēls un Zemes dēls nodurs sarkano zvēru ar šķēpu un sadragās viņam kaulus!
Mahairods nesteidzās ar uzbrukumu. Ievērojis, ka divkājainie radījumi apstājušies, arī viņš sastinga uz vietas. Plēsonis redzēja, ka cilvēki noņem no pleca ieroču
metējus un iesmus, pamanīja, ka viņu rokas nezin kādā veidā kļuvušas garākas.
Tāpat kā pagājušajā naktī, šo radījumu valoda mulsināja plēsoni. Viņš sāka mest līkumu apkārt pretiniekiem un nenāca tiem tuvāk.
— Sarkanais zvērs baidās no cilvēkiem! — Uns iekliedzās uzvaras priekā, vicinādams šķēpu un rungu.
Par atbildi atskanēja nikna rēkšana. Mahairods divas reizes uzvijās gaisā milzīgā lēcienā. Pirms plēsoņa trešā lēciena Uns un Zurs svieda iesmus. Viens iesms iecirtās zvēram sānos, otrs — skaustā. Sāpju satracinātais mahairods metās virsū cilvēkiem. Uns svieda šķēpu; tas ieurbās zvēram starp ribām. Zura mestais šķēps tikai