Ulamri, pametuši dzimtos apgabalus, vairāk nekā piecpadsmit gadu bija klejojuši no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Virzīdamies tālāk uz dienvidiem, viņi drīz ievēroja, ka zeme kļūst aizvien dāsnāka un medījumu skaits vairojas. Pamazām cilts pierada pie šī bezgalīgā ceļojuma.
Bet tad ulamru ceļā nostājās milzīgā kalnu grēda un cilts vairs nevarēja tikt tālāk uz dienvidiem. Ulamri veltīgi meklēja ceļu pāri nepieejamām klinšu smailēm.
Uns un Zurs apsēdās meldros zem melnajām papelēm, lai mazliet atvilktu elpu. Trīs milzīgi, majestātiski mamuti gausi, nesteigdamies aizsoļoja pa upes pretējo krastu. Tālumā skrēja antilopes, un pie klinšu raga klajumā iznāca degunradzis. Nao dēlu sagrāba nemiers. Kā viņam gribējās tikt tuvāk medījumam! Nopūties viņš piecēlās un Zura pavadībā sāka soļot uz augšu gar upi. Drīz viņi abi nonāca pie tumša dobuma klintī, no kurienes krākdama dienas gaismā izlauzās upe. Cilvēku izbiedētie sikspārņi sāka šaudīties alas mijkrēslī.
Uns, pēkšņas domas satraukts, teica Zuram:
— Aiz kalniem ir citas zemes!
Zurs atbildēja:
— Upe nāk no saulainām zemēm.
Vahu cilts jau sen zināja, ka visām upēm un strautiem kaut kur ir sākums un beigas.
Alas zilgano mijkrēsli nomainīja apakšzemes labirinta aklā tumsa. Zurs aizdedza vienu no līdzi paņemtajiem sveķainajiem zariem. Tomēr draugi varētu iztikt arī bez gaismas — tik labi viņi zināja katru pazemes ceļa līkumu.