Liels gauru bars dzesēja slāpes otrā upes krastā. Mutuļojošos ūdeņos draiskojās delfīni ar garu, smailu, knābim līdzīgu purnu. Krokodils pēkšņi izlīda no biezā niedrāja un sagrāba dzērvi ar dzelteno galvu. Makaki — rezus pērtiķi lēkāja pa zariem kā nelabā apsēsti. Raibie fazāni mirdzošām zelta, smaragda un safīra spalvām nolaidās zālē netālu no biezajiem niedrājiem. Baltie gārni lidoja pāri ziedošajām saliņām kā sniega pārslas.
Dažreiz tālumā panikā aizjoņoja nilgau antilopu vai briežu aksisu bars, gepardu pāra vai dhoļu vajāts.
Bet tad duršanas vietā parādījās meža zirgi ar mūžīgās bailēs ieplestām acīm. Šo dzīvnieku mūžs bija nemiera un briesmu pilns, un viņu muskuļi aizvien sa- springuši. Zirgi joņoja straujos auļos, satraukumā sa- smailējuši ausis, un ikviens troksnis lika viņiem nodrebēt. Daži gajali gausi soļoja gar bambusu birzīti.
Pēkšņi izbailes sagrāba visus dzīvniekus: nodrebējuši viņi milzīgiem lēcieniem metās projām. Dzeršanas vietai tuvojās piecas lauvas.
Pilnīgā vientulībā plēsoņi iznāca upes krastā. Tikai viens pats krokodils, plosīdams savu laupījumu, nelikās par lauvām ne zinis. Šķita, ka viņš nemaz nemana to tuvošanos. Viņa milzīgais, raupjām zvīņām klātais ķermenis, ciets kā platānas stumbrs, ar strupu purnu un nekustīgām, stiklainām acīm vairāk atgādināja klinšu bluķi nekā dzīvu radījumu.