Tomēr neskaidra briesmu nojauta spieda arī viņū pagriezt galvu uz negaidīto at­nācēju pusi. Kādu mirkli krokodils vilcinājās, tad, sa­grābis laupījumu, ienira ar to ūdenī.

Diviem lauvām kaklu greznoja kuplas krēpes. Tie bija tēviņi — plecīgi, drukni, gluži kā akmenī izcirstām galvām. Lauvu mātes bija zemākas, ar lunkaniem, slai­diem ķermeņiem. Zvēru platās, dzeltenās acis spēja rau­dzīties uz priekšu vienā punktā tāpat kā cilvēku acis.

Plēsoņi noskatījās, kā tālumā aizbēg nobarojušos zāl- ēdāju bari. Lauvās apstājās pakalnā un aizsmakušām rīklēm stiepti ierēcās.

Tēviņu skaļie rēcieni aizvēlās pāri plašajam Lielās upes spogulim, likdami nodrebēt visiem tās iemītnie­kiem. Paniskas bailes sagrāba visas dzīvās būtnes ban- janu un palmu birzīs, niedrājos, Lielās upes dziļajos līčos un smilšu sēkļos. Pērtiķi mežonīgi brēca bieza­jos zaros.

Izgāzuši savas dusmas un piktumu, plēsoņi turpināja ceļu. Tēviņi izplestām nāsīm tvēra vājās vēja pūsmas, lauvu mātes, būdamas nepacietīgākas, ošņāja zemi. Pēkšņi viena no viņām saoda cilvēku smaku un, piepla­kusi pie zemes, sāka vilkties tuvāk paslēptuvei, ko pa