pusei aizsedza garā zāle. Abas pārējās lauvenes sekoja viņai, turpretim tēviņi bija palikuši iepakaļ.
Uns raudzījās uz plēsoņiem, kas nāca aizvien tuvāk. Ikviens no viņiem bija vismaz piecas reizes spēcīgāks par cilvēku, viņa nagi — asāki par iesmiem ar kaula smaili, bet ilkņi — briesmīgāki par akmens cirvjiem un koka šķēpiem. Uz mirkli Unu sagrāba bailes, apzinoties, ka viņš ir viens pats.
Zurs pacēla galvu. Šausmas, ko iedvesa plēsoņi, jaunekļa dvēselē sajaucās ar rūgtu domu, ka viņš ne ar ko nevar palīdzēt Unam gaidāmajā kaujā.
Pirmā lauvu māte jau bija pavisam tuvu. Nesaprazdama, kādi dīvaini radījumi patvērušies aiz cieši savītajām liānām, viņa sāka ložņāt apkārt paslēptuvei. Tagad, kad lauvu māte bija pavisam tuvu, Uns vairs nebaidījās.
Simtiem paaudzēs karavīri un mednieki bija miruši plēsoņu ķetnās, cīnīdamies līdz pēdējam elpas vilcienam. Tādas pašas asinis mutuļoja arī jaunā ulamra dzīslās, un viņa acis spulgoja tikpat spoži kā lauvenei. Cirvi vicinādams, viņš izaicināja niknos plēsoņus:
— Uns pāršķels lauvām vēderu!
Zurs ierunājās:
— Lai Vērša dēls ir piesardzīgs! Ievainots lauva nebaidās nāves. Vajag iegrūst zvēram ar šķēpu taisni nāsīs, kad viņš būs pienācis pavisam tuvu!
Uns noģida drauga vārdos visas vahu cilts gudrību un nolaida pacelto cirvi. Viltīgs smīns pārslīdēja pār viņa seju.