Uns un Zurs augu dienu gāja pa drūmajiem labirintiem gar pazemes straumi, lēkādami pāri iedobēm un plaisām, bet vakarā, ieturējuši azaidu — pelnos ceptus vēžus, aizmiga ciešā miegā turpat upes krastā.
Naktī viņus uzmodināja pēkšņs grūdiens, kas, šķiet, nāca no kalnu dzīlēm. Dārdēdami lejup gāzās akmeņi, un krakšķēja plīstošās klintis. Pēc tam no jauna iestājās klusums. Pa miegam neapjautuši, kas noticis, draugi atkal aizmiga, bet otrā rītā, dodamies tālāk, visur uzdūrās nogruvušiem klinšu bluķiem, kuru agrāk šeit nebija.
Zuram atausa neskaidras atmiņas.
— Zeme ir trīcējusi, — viņš teica.
Uns nesaprata Zura vārdus un nemaz arī necentās izprast to jēgu. Viņa domas ašais lidojums tālu nesniedzās. Uns spēja domāt tikai par tiem šķēršļiem, kuri radās tieši viņa ceļā, vai par medījumu, ko vajāja. Jaunā ulamra nepacietība augtin auga, un viņš soļoja aizvien ātrāk, tā ka Zurs tik tikko spēja tikt līdzi draugam. Vēl ilgi pirms otrās dienas vakara jaunekļi nonāca līdz tai vietai, kur ciešā akmens siena parasti aizsprostoja viņiem ceļu.
Zurs aizdedzināja jaunu sveķainu lāpu. Spožā liesma apgaismoja augsto sienu, atspulgodamās neskaitāmajos kvarca iežu lūzumos.
Izbrīna sauciens izlauzās pār abu jauniešu lūpām: akmens sienā rēgojās plata plaisa!