— Tas ir tāpēc, ka zeme trīcējusi, — Zurs sacīja.
Vienā lēcienā Uns jau bija pie plaisas. Pietiekami platajā ejā varēja iespraukties cilvēks. Uns zināja, kādus nodevīgus slazdus slēpj klintis, kas tikko pāršķēlušās. Tomēr, degdams nepacietībā, viņš bez vilcināšanās iespraucās melnajā akmens plaisā — tik šaurā, ka tikt uz priekšu varēja tikai ar lielām pūlēm. Zurs sekoja Vērša dēlam. Mīlestība pret draugu spieda viņu aizmirst ierasto piesardzību.
Drīz vien eja kļuva tik šaura un zema, ka viņi saliekusies tik tikko spēja rāpus izspraukties starp akmeņiem. Karstajā, sasmakušajā gaisā trūka elpas . . . Pēkšņi ceļu aizsprostoja ass klints izcilnis.
Niknās dusmās Uns izrāva aiz jostas aizsprausto akmens cirvi un trieca pa klinti ar tādu spēku, it kā tas būtu ienaidnieks. Klints bluķis salīgojās, un jaunekļi saprata, ka to var izkustināt.
Zurs, iespraudis lāpu kādā plaisā, metās Unam palīgā. Klints sašūpojās vēl spēcīgāk. Viņi grūda to ar visu spēku. Atskanēja brīkšķis. Rībēdami gruva akmeņi. . . Klints sasvērās sānis, un viņi izdzirda, ka smagais bluķis, dobji dārdēdams, nogāžas tumsā. Ceļš bija brīvs.
Mazliet atvilkuši elpu, draugi taustījās tālāk. Plaisa pamazām kļuva platāka. Drīz vien Uns un Zurs varēja izslieties visā augumā un elpot ar pilnu krūti.