Beidzot viņi iznāca plašā alā. Uns, ko kājas nes, steidzās uz priekšu, bet drīz tumsa piespieda viņu apstāties: Zurs ar lāpu nespēja tikt līdzi žiglajam draugam. Tomēr aiz­kavēšanās nebija ilga. Vērša dēla nepacietība pārņēma arī cilvēku bez pleciem, un viņi abi lieliem soļiem gan­drīz skriešus steidzās tālāk.

Drīz priekšā iespulgojās vāja gaisma, ar katru soli kļūdama aizvien spēcīgāka. Pēkšņi Uns un Zurs bija sasnieguši alas izeju. Viņu priekšā aizstiepās šaurs gaitenis starp divām stāvām granīta sienām. Augstu augstu virs galvas staroja žilbinoši zila debess strēle.

— Uns un Zurs ir izgājuši cauri kalnam! — līksmi izsaucās Vērša dēls.

Viņš izslējās visā savā varenajā augumā, un lepnā ap­ziņa par veikto varoņdarbu strāvoja viņa ķermenī. Arī atturīgo un savaldīgo Zuru pārņēma satraukums.

Šaurā aiza, tālu aizvīdamās kalnu masīvā, neko daudz neatšķīrās no apakšzemes labirinta, kuru viņi tikko bija atstājuši. Uns, degdams nepacietībā, alka drīzāk ierau­dzīt plašus klajumus. Mazliet atpūtušies, draugi no jauna soļoja tālāk.

Aiza likās bezgala gara, un, kad jaunekļi beidzot bija tikuši no tās ārā, saule jau slīga uz rieta pusi.

Tālu tālu pletās plaša kalnu pļava, kuras mala, šķiet, aizsniedzās līdz spoži zilajam debess jumam. Pa labi un pa kreisi slējās bargi kalni — drūma, skarba akmens