pasaule, sastingusi, mēma, nesatricināma kā pati mūžība . . .
Saule rietēja aiz akmens torņiem, robotajām smailēm un apaļajiem jumoliem. Tālumā pie bezdibeņa malas reižu reizēm parādījās un atkal pazuda mufloni. Vecs lācis, pieplacis pie gneisa klints, vakara klusumā uzglūnēja laupījumam. Milzīga maitu lija augstu augstu zem rieta saules apmirdzētajiem mākoņiem gausi meta lielus lokus.
Uns un Zurs dzirdēja savas satrauktās sirds pukstus. Viņi bija atklājuši nezināmu zemi. Ar neatturamu spēku tā vilināja enerģisko, piedzīvojumus alkstošo ulamru un domīgo, trauksmainos sapņos nogrimušo Zuru, vahu cilts pēdējo locekli.
2.nodaļa Mahairods
2.nodaļa Mahairods
Jau četrpadsmit dienu Uns un Zurs soļoja pa nepazīstamo zemi. Viņi nolēma, ka neatgriezīsies pie savas cilts tikām, kamēr nebūs izlūkojuši stepes un mežus, kur ulamri varētu atrast bagātu medījumu un ēdamus augus.
Cilvēks nevar visu gadu mitināties kalnos. Uznākot ziemai, kalni viņu padzen; pavasarī zeme tur atdzīvojas daudz gausāk nekā lejāk — līdzenumos, kas krietni agrāk ietērpjas krāšņā ziedu un zāļu segā.
Pirmajās dienās Unam un Zuram dažu labu reizi līdz pat vakaram neizdevās nekā nomedīt, ne arī atrast ēdamus augus.