Profesors savā elegantajā manierē atmeta ar roku.

—    Manuprāt, tā ir tikai spēļu lietiņa.

Džeko domāja, ka tas varētu interesēt mūsu ciemiņus no valdības aprindām. Mums, pro­tams, ir jāseko visam, kas notiek Zemes tu­vumā, bet šādu mašīnu būvēt gan nebija vērts. Tomēr kara resors to prasa, un mēs nedabūjam nepieciešamos līdzekļus, ja ne­tiekam klāt pie aizsardzības budžeta. — Rein- harts runāja tādā tonī, it kā būtu izdarījis palaidnību un pats par to priecātos. Ar vieglu manikirētās rokas žestu viņš norādīja uz telpu un milzīgo konstrukciju ārpusē. — Tas izmaksāja divdesmit piecus miljonus vai pat vairāk.

—    Tātad tam ir militāra nozīme?

•— Jā gan. Taču saimnieks te esmu es, pa­reizāk sakot, Zinātnes ministrija, nevis jūsu ministrija.

—    Tagad es esmu jūsu štatos.

—    Ne pēc mana lūguma. — Profesors kļuva ļoti rezervēts. Pat pirmīt uz Fleminga rupjību viņš nebija tā reaģējis, taču Fle­mings galu galā bija viens no pašu ļaudīm.

—   Vai kāds cits bez jums zina, kādēļ es esmu šeit? — Džūdija jautāja.

—    Es nevienam neesmu teicis.

Viņš pavērsa sarunu citā virzienā un ie­veda Džūdiju blakus telpā, lai parādītu viņai uztveršanas un pierakstīšanas aparatūru.