Tam vajadzēja būt visai skumjam, muļķīgam un reizē aizkustinošam skatam, kā viņš tur stāvēja, ar elkoņiem atbalstīdamies pret lielu laukakmeni un turēdams pie acīm binokli. Binoklis bija smagnējs un neērts, toties vismaz pazīstams un rokām pierasts. Droši vien šī bija viena no pēdējām pazīstamajām sajūtām pirms nāves.
Tālāko varam tikai iedomāties, vairāk vai mazāk pareizi restaurēt savā iztēlē.
Leitnants Souns pārlūkoja pilsētiņu lēnām un metodiski. Bija redzams, ka tā nav liela, tikai kāds pusducis koka ēku, kas sarindojušās gar vienu pašu ielu. Tā bija joti klusa pilsētiņa: nevienas uguntiņas, nevienas kustības, vēja pūsma neatnesa ne mazākā troksnīša.
Pēc tam leitnants pievērsa uzmanību apkārtējiem pauguriem. Tie bija zemi, vienmuļi, plakanām, it kā nošķeltām virsotnēm, apauguši ar nīkulīgiem krūmiem, kam pa starpām šur un tur stāvēja nokaltušas, apsērsnojušas jukas. Aiz šiem tuvākajiem pauguriem slējās tālāki, bet aiz tiem sākās Mohaves tuksneša valstība — plašs līdzenums, kuru nešķērsoja neviens ceļš. Indiāņi to sauca par Zemi bez Gala un Malas.
Souns sajuta sevi vējā nodrebam. Bija februāris, visaukstākais mēnesis, un jau pāri desmitiem vakarā. Viņš atgriezās uz ceļa, kur viņu gaidīja «Ford Econovan», furgons ar lielu rotējošu antenu uz jumta. Motors, darbodamies tukšgaitā, klusi bubināja; tā bija vienīgā skaņa, kuru saklausīja viņa ausis. Souns atvēra aizmugures durvis, ierāpās kulbā un aiztaisīja aiz sevis durvis.