Viņu apņēma tumšsarkana gaisma: bija iedegts nakts apgaismojums, lai, izkāpjot ārā, acīm būtu vieglāk pierast. Sarkanajā gaismā instrumentu un radioaparatūras paneļi izskatījās zaļi.
Kulbā sēdēja ierindnieks Lūiss Kreins, radiotehniķis, arī ģērbies kažokā ar kapuci. Viņš bija sakumpis pār karti un kaut ko rēķināja, reizumis paceldams galvu un pakavēdamies pie instrumentu rādījumiem.
Souns pajautāja Kreinarn, vai viņš ir pārliecināts, ka viņi ieradušies īstajā vietā, un Kreins atbildēja, ka šaubu nav. Abi bija noguruši: viņi atradās ceļā jau kopš agra rīta, kad izbrauca no Vandenbergas bāzes meklēt pēdējo sērijas «Smeltnis» pavadoni. Par šīs sērijas pavadoņiem viņi zināja vienīgi tik daudz, ka tie ir slepeni un tiek palaisti, lai pētītu atmosfēras augšējos slāņus un pēc tam atgrieztos uz Zemes. Souna un Kreina uzdevums bija pēc šo pavadoņu nolaišanās tos uzmeklēt.
Lai pavadoņu atgūšanu atvieglotu, tajos bija uzstādītas radiobākas, kas, sākot ar astoņu kilometru augstumu, raidīja signālus.
Lūk, kālab furgonā bija tik daudz peilēšanas aparatūras. Būtībā tas pats virzīja sevi uz mērķi.