Armijas valodā to sauca par vienagregāta triangulāciju, un šis paņēmiens, kaut arī lēns, bija ļoti efektīvs. Metodika bija diezgan vienkārša: furgons apstājās, Souns ar Kreinu noteica savu atrašanās vietu un pierakstīja pavadoņa radiosignāla stiprumu un virzienu. Kad tas bija izdarīts, pabrauca kilometrus trīsdesmit uz to pusi, kur bija statistiski vislielākās izredzes atrast pavadoni. Tad atkal apstājās un uzņēma jaunas koordinātes. Dažkārt gadījās, ka kartē tika iezīmēta vesela virkne triangulācijas punktu un furgons virzījās uz pavadoni pa līkloču ceļu, ik pēc trīsdesmit kilometriem apstādamies, lai koriģētu iespējamās kļūdas. Tā gan gāja gausāk nekā ar diviem furgoniem, toties tā bija drošāk: armijas vadība uzskatīja, ka divi furgoni vienā rajonā var radīt aizdomas.
Šoreiz furgons bija taustījies uz pavadoni jau sešas stundas. Un nu viņi bija tikpat kā klāt.
Kreins nervozi papakšķināja ar zīmuli pa karti un pateica, kā sauc pilsētiņu kalna piekājē: Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit astoņi iedzīvotāji; abi par to pasmēja, kaut arī pie sevis bija nobažījušies. Van- denbergā viņiem bija paziņots, ka, pēc aprēķiniem, nolaišanās vieta ir divdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Pīdmontas. Šādiem aprēķiniem tur izmantoja radiolokācijas novērojumus un 1410 trajektorijas projekcijas, kas bija iegūtas ar elektroniskās skaitļošanas mašīnas palīdzību. Kļūda tajos parasti nepārsniedza dažus simtus metru.