Taču radiopeilers, kam nevarēja neticēt, nepārprotami liecināja, ka radiobāka raida signālus no paša pilsētiņas centra. Souns ieminējās, vai tik kāds vietējais nav redzējis pavadoni nolaižamies — tas taču sakarsis spīd —, sameklējis to un atstiepis uz Pīd- montu.
Sādu izskaidrojumu varētu pieņemt, ja nebijis viena «bet». Pīdmontietis, kurš būtu uzdūries vēl siltam, tikko kā no kosmosa nākušam pavadonim, noteikti būtu par to kādam pastāstījis — vai nu avīžniekiem, vai policijai, vai NASA, vai militārpersonām, vismaz kādam.
Bet bāzē neko nebija dzirdējuši.
Souns atkal izkāpa no furgona, un viņam pakaļ izrāpās arī Kreins. Skurinādamies aiz aukstuma, abi kopā skatījās lejā uz pilsētiņu.
Tā bija mierīga, bet pilnīgi tumša. Souns pamanīja, ka ugunis izdzēsuši arī benzīna tanks un motelis. Bet daudzu kilometru rādiusā citu benzīna tanku un moteļu nebija.
Un tad Souns pamanīja putnus.
Pilnā mēness gaismā viņš gluži skaidri redzēja lielus putnus, kas slaidos lokos planēja virs ēkām, gluži kā melnas ēnas slīdēdami pār mēness disku. Souns brīnījās, kāpēc nav tos pamanījis iepriekš, un jautāja Kreinam, kas par putniem, pēc viņa domām, tie ir. Kreins teica, ka viņam par to neesot ne mazākās sajēgas, un pa jokam piebilda:
— Varbūt tie ir maitas putni.
— Pēc tādiem izskatās, — sacīja Souns.