Kreins nervozi pasmējās, viņa elpa atstāja garaiņus nakts gaisā.
— Bet kālab te maitas putni? Tie taču sarodas vienīgi tad, ja kāds beigts.
Souns aizdedza cigareti, piesegdams šķiltavas ar plaukstām, lai vējš nenopūš liesmu. Klusēdams viņš raudzījās lejā uz ēkām, uz mazās pilsētiņas siluetu. Tad vēlreiz pārlūkoja to ar binokli un atkal nesaskatīja nekādas dzīvības zīmes, nekādu kustību.
Beigu beigās Souns nolaida binokli un nosvieda cigareti čauganajā sniegā, kur tā čūkstēdama apdzisa. Viņš pagriezās pret Kreinu un teica:
— Labāk būtu nobraukt lejā un paskatīties.
2.
VANDENBERGA
Piecsimt kilometrus no Pīdmontas, lielā kvadrātveida istabā bez logiem, programmas «Smeltnis» vadīšanas centrā, kājas uz rakstāmgalda salicis, sēdēja leitnants Edgars Kamro. Viņam priekšā bija prāva kaudze izgriezumu no zinātniskiem žurnāliem. Šonakt Kamro bija dežūrvirsnieks, kura pienākums — vadīt sašaurinātās divpadsmit vīru lielās naktsapkalpes darbību. Sādu pienākumu viņš pildīja reizi mēnesī. Šonakt apkalpe pa radio sekoja furgonam ar kodēto nosaukumu «Kapers Viens», kas brauca pa Arizonas tuksnesi. Bija jākontrolē tā pārvietošanās un jāpieņem tā ziņojumi.
Dežurēt Kamro nepatika. Istaba bija pelēka, to apgaismoja fluorescējošās spuldzes; te valdīja pliekani utilitārs gars, kas Kamro šķebināja.