Parasti uz centru viņš nāca tikai palaišanas reizēs, kad atmosfēra bija pavisam cita. Tad istaba bija pilna ar rosīgiem spe­ciālistiem, kas katrs veica kādu noteiktu sarežģītu uzdevumu, katrs dzīvoja tajās īpatnējās, ārēji apval­dītajās gaidās, kuras pārņem pirms ikvienas kosmiska lidķermeņa palaišanas.

Bet naktis bija garlaicīgas. Naktī nekad nekas ne­notika. Kamro šo laiku izmantoja, lai tiktu līdzi jau­numiem speciālajā literatūrā. Pēc profesijas viņš bija sirds un asinsvadu fiziologs un īpaši interesējās par lielu paātrinājumu izraisītiem stresiem.

Šovakar viņš gribēja izskatīt rakstu «Apskābekļoša- nas jaudas un difūzijas gradientu stehiometrija pie paaugstinātiem gāzes spiedieniem artērijās». Lasījās raksts lēni, un nevarēja teikt, ka tas būtu sevišķi inte­resants. Tāpēc, kad virs galvas ieklikšķējās skaļrunis, kurš atskaņoja mutiskos radioziņojumus no Šouna un Kreina furgona, Kamro nejutās traucēts. Souns teica:

—  «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». «Ka- pers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Vai jūs mani dzirdat? Uztveru.

Kamro iepriecināts atbildēja, ka dzirdot labi.

—  Braucam iekšā Pīdmontas pilsētiņā atgūt pava­doni.

—   Ļoti labi, «Kaper Viens». Atstājiet rāciju ieslēgtu.

—   Sapratu.

Sarunas norise precīzi atbilda programmas «Smel- tnis» reglamentā formulētajiem noteikumiem par atgū­šanas kārtību. Reglaments — bieza grāmata mīkstos, pelēkos vākos — atradās uz Kamro rakstāmgalda stūra, un viņš vienmēr varēja iemest tajā acis.