Maikls Kraitons ar «Andromēdas celmu» literāta spalvu izmēģinājis pirmo reizi, bet, kā redzams, ar lielām pretenzijām, kuras visumā nav bez pamata. Viņam ir gan svaigs dzīves vērojumu materiāls, ko nodot lasītāja tiesai, gan prasme veidot asu sižetu. Turklāt gandrīz vai dokumentā- listiskā ielūkošanās reālajā ASV zinātnes pasaulē, jauneklīgi drošā, patstāvīgā tās parādību vērtēšana jauj ceret uz grāmatas sabiedrisko efektu.
Kraitons grāmatu nosaucis par romānu, tādējādi gribot vai negribot mezdams izaicinājumu līdzšinējiem priekšstatiem par šo žanru. «Andromēdas celma» lasītājs tiek izvadāts pa laboratorijām, kas iekārtotas pēc pētniecības tehnikas pēdējā vārda, tiek iepazīstināts ar to apbrīnojamo aparatūru un tās darbību. Viņam ir dota iespēja uzzināt daudz interesanta no dažādām zinātnes nozarēm, it sevišķi bioloģijas un medicīnas, turklāt lielākoties saņemot šos jaunumus «no pirmās mutes» un nevis jau pa populārzinātniskajiem rakstiem un grāmatām izceļojušos, kā tas šādos gadījumos ir parasti. Notikumu tēlojumu vietvietām pārtrauc zinātniski publicistiskas atkāpes, kas atbilst labākajiem populārzinātniskās literatūras standartiem (pēc nozīmes sižeta attīstībā šos ekskursus gribas salīdzināt ar analoģiskām publicistiskām atkāpēm, kādas palaikam sastopamas vēsturiskajos romānos). Piemēram, lūk, cik tēlainu šūnas vielmaiņas modeli autors liek uzburt savās pārdomās vienam no grupas «Meža ugunsgrēks» locekļiem: