«Dzīvajās šūnās viss bija citādi nekā ķīmiķa mēģenē. Sūnās šaurā telpā vienlaikus un nešķirami notika daudz reakciju, kas deva enerģiju, radīja augšanu un kustības. Cilvēks šo viengabalainību nespēja atveidot, tāpat kā nebija iespējams pagatavot pilnas pusdienas no uzkožamajiem līdz saldēdienam, sajaucot kopā visas sastāvdaļas un vārot tās vienā katlā, cerībā, ka vēlāk ābolu kūku izdosies atdalīt no cepeša.
Ar fermentu palīdzību šūnās vienlaikus norisa simtiem dažādu reakciju. Katrs ferments bija gluži kā atsevišķs virtuves strādnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesāks taisīt bifštekus, bet bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.
Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie padarīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tādus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmiskajām reakcijām noritēt ķermeņa temperatūrā un pie normāla atmosfēras spiediena.» (243.—244. lpp.)