Kamro zināja, ka sarunas starp furgonu un bāzi tiek pierak­stītas lentē un vēlāk kļūs par daļu no «Smeltņa» ilg­termiņa arhīva, bet, kālab tas īsti vajadzīgs, to viņš vēl nebija sapratis. Viņam allaž bija licies, ka tā ir pavisam vienkārša lieta: furgons izbrauc, atrod pava­doni, atgriežas, un viss.

Kamro paraustīja plecus un atkaļ iedziļinājās rak- fitā par gāzes spiedieniem, tikai pa ausu galam dzir­dēdams Sounu sakām:

— Esam pilsētiņā. Tikko kā pabraucām garām ben­zīna tankam un motelim. Tajos klusums. Nekur ne­kādu dzīvības zīmju. Signāli no pavadoņa kļūst stip­rāki. Netālu priekšā atrodas baznīca. Nekur nav ne­vienas uguns, neviena cilvēka.

Kamro nolika žurnālu uz galda. Souna pārvērstā balss nemaldināja. Citreiz Kamro būtu uzjautrinā­jies, iedomādamies, ka diviem spēkavīriem trīc bikses, iebraucot dusošā pilsētelē tuksneša vidū. Turpretim Sounu Kamro pazina personiski un zināja, ka iztēles spēju — atšķirībā no dažām citām labām īpašībām — viņam nav ne drusciņas. Souns varēja aizmigt šausmu filmas izrādē. Tāds nu reiz viņš bija.

Kamro sāka ieklausīties.

Cauri traucējumu sprakšķiem viņš saklausīja fur­gona motora rūkoņu. Un viņš dzirdēja arī abus vīrus klusām balsīm sarunājamies.

S o u n s. Ir nu gan te klusums.