Kreins. Jā, ser.
Pauze.
Kreins. Ser!
Souns. Jā?
Kreins. Vai to jūs redzējāt?
Souns. Ko?
Kreins. Rau, tur atpakaļ uz ietves. Izskatās pēc cilvēka.
Souns. Jums rādās.
Atkal pauze, un tad Kamro dzirdēja, kā furgons, bremzēm čīkstot, apstājas.
Souns. Jēzus!
Kreins. Vēl viens, ser.
Souns. Izskatās miris.
Kreins. Vai es drīkstu . ..
Souns. Nē. Palieciet furgonā!
Viņa balss kļuva skaļāka un oficiālāka — sekoja izsaukums:
— «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Uztveru.
Kamro paņēma mikrofonu.
— Jūs dzirdu. Kas noticis? Stīvu mēli Souns teica:
— Ser, mēs redzam ķermeņus. Daudz ķermeņu. Acīmredzot miruši.
— Vai jūs esat pārliecināti, «Kaper Viens»?
— Pasarg dievs, — sacīja Souns. — Pilnīgi pārliecināti.
Kamro centās atbildēt saudzīgi.
— Virzieties uz pavadoni, «Kaper Viens». Runādams viņš pārlaida skatienu istabai. Pārējie
divpadsmit dežūrapkalpes vīri vērās viņā neredzošām acīm. Viņi klausījās pārraidi. Furgona motors atkal ierūcās. Kamro nocēla kājas, no galda un nospieda savas pults sarkano pogu «Drošība». Tagad programmas vadīšanas centrs bija izolēts no- visām citām telpām. Bez Kamro atļaujas neviens nevarēja ne ienākt, ne iziet.
Pēc tam viņš nocēla tālruņa klausuli un teica:
— Uzmeklējiet majoru Menčiku. M-E-N-C-I-K-U. Jā, dienesta saruna. Gaidīšu.