Paskatījusies uz automašīnu, Abu sieva ieraudzīja sargkareivi.

—   Kāpēc jums līdzi atbraucis kareivis? — Vina satvēra vīra roku. — Vai tu esi apcietināts?

—    Tas ir doktora Fleminga pavadonis, — Abu paskaidroja, taču tas Lemku pilnīgi nenomierināja.

—    Vai pilsētā ir nemieri? — viņa jautāja. — Pa radio ziņo tik maz — tikai, ka apvērsums beidzies un viss atkal mierīgi.

Jā, — Abu apstiprināja. — Stāvoklis pilsētā atkal gluži normāls. Lūdzu, pagādā mums ko dzeramu un tad padomā par pusdienām. Es jau draugu brī­dināju, ka nezinu, kas būs pusdienās, un viņam at­liek tikai cerēt uz laimīgu gadījumu.

Lemka aizgāja uz nelielo virtuvīti, kuras durvīm priekšā bija aizkari.

Flemings ērti ierīkojās uz zemas tahtas.

—    Abu, jūs man neticējāt, kad stāstīju par skait­ļotāju, vai ne? Lūdzu, vismaz ticiet man tagad.

Lemka atgriezās ar vīna krūku un glāzēm, salēja vīnu glāzēs un vienu glāzi pasniedza Flemingam. Vīns nebija visai stiprs, toties salds un atspirdzinošs.

—    Būtībā viss ir samērā vienkārši, — Flemings turpināja, nelikdamies zinis, ka arī Lemka klausās.

—     «Intel» uzbūvēja skaitļojamo mašīnu un pieņēma jūs darbā. Kad jaunais Nīlsons aizbēga, skaitļotājs vairs nedarbojās, un tādēļ «Intel» aģenti nolaupīja mani kopā ar Andrē. «Intel» mērķis bija ar tehniku pārspēt visus konkurentus un ierīkot labi aizsargātu bāzi darbam ar skaitļotāju.