— Es pamudināju Abu ataicināt jūs šurp, — Lemka mierīgi teica. — Redzat, mans brālēns strādā par «Intel» transportlidmašīnas radistu. Viņš drīz atkal lidos uz Eiropu.
— Vai tad lidojumi uz Eiropu vēl turpinās?
Lemka piekrītoši pamāja ar galvu.
— Grūti esot, taču viņi vēl lido. Vai būtu kāds labums, ja jūs varētu sazināties ar angļu zinātniekiem? Mans brālēns gan nedrīkst ņemt līdzi nekādus sūtījumus. Pirms izlidošanas visa apkalpe tiek pārmeklēta. Tomēr viņš apsolīja pamēģināt.
Flemings kļuva domīgs. Tas viss ļoti atgādināja lamatas.
— Bet kāpēc viņš grib to darīt? — viņš jautāja.
Lemkas māte ienesa divas tases kafijas, pēc tam
klusītēm aizgāja uz vistālāko kaktu un notupās uz grīdas. Lemka paskatījās uz māti, tad uz dēlu.
— Viņš to darīs manis dēļ, savas ģimenes dēļ, mūsu mazā Jena dēļ.
Tas bija ļoti vienkārši un ļoti cilvēciski. Tīri cilvēciska vērtība vēl pamirdzēja murgu pilnajā pasaulē. Flemings ticēja viņai.
— Tas ir lieliski, ka jūsu brālēns dodas uz Londonu. Ko viņš varētu paņemt līdzi? Varbūt vēstuli?
Lemka pamāja ar galvu.
— Jūs, protams, zināt, ka tas ir bīstami. Par tādiem nodarījumiem cilvēkus sloga cietumos. Pat nošauj.