—    Madlēna, — Flemings teica, — ar Abu palī­dzību mēs varētu nosūtīt uz Londonu vēstuli.

Par šo priekšlikumu Doneja neizrādīja nekādu lielu interesi.

—    Ko gan mēs varam viņiem paziņot?

—    Mēs varam izskaidrot, kas tā par baktēriju.

—    No tā nebūs nekāda labuma. — Doneja paraus­tīja plecus. — Bet, ja jau jūs tā vēlaties, sūtīsim arī to vēstuli. Tas gan būs tikai skaists žests, pie tam vēl ar nokavēšanos.

Viņa atkal noliecās pār tvertni, vērodama šķid­rumu.

—    Andrē bija taisnība, — Doneja murmināja. — Skaitļotājs radīja dzīvību, tikai šoreiz šī dzīvība būs mūsu nāve. Baktērija būs mūsu gals.

—    Lai kā arī būtu, mēs tomēr aizrakstīsim uz Lon­donu, — Flemings uzstāja. — Lemkas brālēns ir gatavs riskēt. Rakstiet īsi, bet centieties pateikt visu, ko zināt.

Fleminga uzstājība mazliet uzmundrināja ari Do- neju.

—    Nu labi, Džon, — viņa piekrita.

Abu pasmaidīja.

—    Es pagaidīšu, kamēr jūs uzrakstīsiet vēstuli, — viņš teica Donejai. — Pēc tam aiziešu uz pilsētu pus­dienās kā katru dienu. Lemkas brālēns pusdieno tai pašā kafejnīcā. .

Flemings devās uz durvīm.

—    Labu veiksmi jums abiem, — viņš, izlikdamies mundrs, novēlēja. — Varbūt sastapsimies visi trīs šeit atkal vakarā?

Flemings izgāja laukā karstajā vējā un devās uz savu dzīvokli. Viņš jutās laimīgs, beidzot būdams viens. Nebija viegli visu laiku tēlot optimistu. Bez tam vajadzēja arī visu pārdomāt. Domāšana viņam vislabāk vedās divatā ar skotu viskija pudeli.