Flemings aizsūtīja kalpotāju pēc jaunas pudeles. Pēc piecām minūtēm zēns bija atpakaļ. «Intel» neskopojās ar komfortu un labprāt apgādāja savus gūstekņus arī ar apreibināšanās līdzekļiem — gan intelektuāliem, gan alkoholiskiem. Pusdienas Flemings šodien izlaida, tādēļ, atgriežoties laboratorijā, bija viegli iereibis. Vējš vēl aizvien trakoja tikpat mežonīgi, un bija jau pilnīga tumsa. Nebija manīts pat parastais īsais mijkrēslis. Abu un Doneja jau bija laboratorijā.
— Es sastapu brālēnu. Viņš vēstuli paņēma, — Abu stāstīja Flemingam. — Es, protams, droši nezinu, kā viņam veicies lidostā, taču jādomā, ka viss kārtībā, jo transpprtlidmašīna esot startējusi pēc grafika — tieši pirms stundas.
Flemings pateicās viņam.
— Varbūt vēstule nemaz nenokļūs līdz adresātam, varbūt vēstules saņēmēji to ignorēs. Un pat tad, ja vēstule nonāks īstajās rokās un to izstudēs, un tai ticēs, mums nav ne jausmas, ko viņi varētu uzsākt. Tātad mums vēl aizvien jāpaļaujas tikai pašiem uz saviem spēkiem. Un tas nozīmē, ka mums nepieciešama Andrē palīdzība. Abu, lūdzu, aizejiet uz lazareti un lieciet kopējai atvest Andrē.
— Tagad? — Abu šaubījās.
— Tagad, — Flemings atkārtoja. — Kaufmanis viņu piespiež strādāt vienmēr, kad vien viņa nepieciešama darbam ar skaitļotāju. Nabaga kopējai neatliek nekas cits kā paklausīt.