—    Pēc jums aizsūtīja tādēļ, ka lieta ļoti stei­dzama. Andrē sabruka, strādājot pie skaitļotāja.

—   Andrē? — Flemings iesaucās un ar vienu lē­cienu atradās pie durvīm. — Es aiziešu pie viņas.

—    Vai viņai ļoti slikti? — Doneja pavaicāja Abu.

—   Andrē ir ļoti nespēcīga. Bet, pirms viņa sabruka, skaitļotāja izvades iekārta izsniedza vēl dažus datus.

Abu paņēma no galda žūksnīti papīru un pasnie­dza Donejai.

Kaufmanis ieklepojās.

—    Turpmāk jūs uzraudzīs rūpīgāk, — viņš brī­dināja, tomēr izskatījās nedrošs un norūpējies. — Vai meitene mums ir ļoti svarīga?

—    Apmēram tikpat svarīga, cik jums jūsu dzī­vība. Ja viņa savu darbu nepaspēs pabeigt, arī jūs vairs ilgi nedzīvosiet.

Doneja tik tikko spēja sevi pārvarēt, lai sarunā­tos ar Kaufmani, tomēr, pamanījusi viņa acīs bailes, piofesore pirmo reizi aptvēra, ka vācietis nav ne­ievainojams, iespējams pat, ka viņu varētu kaut kā iespaidot.

—    Tāpēc, dieva un jūsu paša dēļ, nejaucieties mūsu darbā vairāk nekā tas nepieciešams.

Kaufmanis šaubīdamies paraudzījās uz Doneju un tad, ne vārda neteicis, aizgāja.

Andrē kaktiņš lazaretes palātā bija tumšs. Kad uz pirkstgaliem ienāca Flemings, kopēja, kas sē­dēja pie aizsegtās spuldzes, piecēlās. Viņa bija sa­šutusi par traucējumu.