Nīzu Kritu pēkšņi pārņēma drausmīga nelabuma sajūta. Zvaigžņu kuģis acīm redzot bija novirzījies no kursa par niecīgu grāda daļiņu, kas pieļaujams, tikai lidojot ar samazinātu ātrumu, jo citādi no «Tantras» apkalpes neviens nepaliktu dzīvs. Tiklīdz pelēkā migla meitenes acīs izgaisa, nelabuma sajūta atgriezās — kuģis uzņēma veco kursu. Kaut kur tālu priekšā melnajā bezdibenī ārkārtīgi jutīgie lokatori bija sataustījuši meteorītu — astronautu bīstamāko ienaidnieku. Elektronu mašīnas, kas vadīja kuģi (tikai tās spēj izdarīt visas manipulācijas nepieciešamajā tempā — cilvēka nervi nav piemēroti kosmiskajiem ātrumiem), sekundes miljondaļā novirzīja «Tantru» un, kad briesmas bija garām, tikpat ātri lika tai uzņemt agrāko kursu.
— Kāpēc šādām ierīcēm neizdevās glābt «Algorabu»? — Nīza atjēgusies jautāja sev. — Tas noteikti bojāts sadursmē ar meteorītu. Ergs Noors teica, ka vēl līdz šim katru desmito zvaigžņu kuģi sadragājot meteorīti, kaut gan izgudroti tik jutīgi lokatori kā Volla Hoda aparāts un enerģētiskie vairogi, kas atsviež sīkās daļiņas.