—    Un to nebūs?

—    Nezinu.

—    Jūs taču esot konstruējis visu apara­tūru.

—    Es un Deniss Bridžers.

—    Kur ir doktors Bridžers?

—    Gaida mūs lejā, ķegļu zālē. Ceru, ka būs rezervējis celiņu. Un arī pudeli.

—    Jums jau ir viena pudele.

—    Kas tiek no vienas? Te ir ļoti sauss klimats.

Braucot lejup pa tumšo, līkumoto ceļu, Flemings sāka Džūdijai stāstīt par Bridžeru un sevi. Viņi abi studējuši Birmingemas uni­versitātē un pēc tam kopā strādājuši Keiven- dišas institūtā. Flemings bijis teorētiķis, Bri­džers — praktiķis, daudzsološs matemātiķis un inženieris. Bridžers domājis tikai par savu zinātnieka karjeru un centies gūt iespējami lielākus panākumus savā specialitātē. Fle­mings bijis īsts pētnieks, un viņu neesot in­teresējis nekas cits kā vienīgi fakti. Taču viņi abi neieredzējuši akadēmisko sistēmu, kurā izauguši, un tādēļ turējušies kopā. Pirms dažiem gadiem Reinharts viņus uzodis un uzaicinājis strādāt pie sava jaunā tele­skopa. Tā kā profesors bija varbūt visievē­rojamākais un respektējamākais astrofiziķis Rietumu pasaulē, pie tam lielisks organiza­tors un talantu pulcinātājs, abi jaunie zināt­nieki bez vilcināšanās piekrituši, un Rein­harts viņus atbalstījis, uzmundrinājis un vis­pār tēvišķīgi izvadījis cauri visam ilgajam un mokošajam radioteleskopa tapšanas pro­cesam.

Kad Flemings stāstīja, aiz viņa īdzības skaidri bija jūtama abpusējā uzticēšanās, kas saistīja jauno zinātnieku ar veco profe­soru. Turpretim Bridžers, cik varēja spriest, tagad sāka jau garlaikoties un kļuva nemie­rīgs. Viņš savu bija padarījis. Viņi abi, kā bez liekas kautrības vai uzpūtības izteicās Flemings, bija uztaisījuši, vecajam zēnam vispasakaināko aparatūru pasaulē.